Pavasara atkusnis un lielais mitrums dārzā var apdraudēt ziemas ķiploku saknes, tāpēc ir vērts veltīt laiku diviem vienkāršiem kopšanas darbiem.
Pavasara saule martā pamazām sāk kausēt pēdējās sniega kaudzes dārza stūros. Zeme šobrīd ir pilnībā piesūkusies ar ūdeni un dobes izskatās diezgan dubļainas. Šis ir brīdis, kad dārzniekam jāsāk domāt par ziemas ķiplokiem, kas tikko sāk vērt vaļā pirmos asnus.
Kāpēc slapjums dārzā šobrīd ir bīstams
Šogad laikapstākļi ir bijuši diezgan mainīgi un neparedzami. Daudzviet kailsals mijās ar atkušņiem, bet tagad zeme ir pārsātināta ar mitrumu. Augsne vēl ir diezgan vēsa un blīva, tāpēc ūdens neiesūcas dziļumā, bet paliek virspusē. Tas rada situāciju, kurā augu saknēm vairs nepiekļūst skābeklis.
Ja ķiploku saknes ilgstoši atrodas ūdenī bez gaisa, tās sāk pamazām smakt un pūt. Vēlāk vasarā mēs to pamanām kā dzeltenas lapas vai pavisam sīkas ķiploku galviņas ražas laikā. Tieši tagad dārzā notiek procesi, kas noteiks to, cik veselīgs augs būs pēc pāris mēnešiem. Skābekļa trūkums augsnē ir galvenais iemesls, kāpēc ķiploki pavasarī sāk nīkuļot.
Dobju atbrīvošana no ziemas segas
Pirmais darbs, kas dārzā jāpaveic, ir jānoņem viss liekais no ķiploku dobēm. Ja rudenī tās tika rūpīgi sasegtas ar lapām, skujām vai biezu kūdras kārtu, tagad šī “sega” vairs nav vajadzīga. Saules stariem ir jātiek klāt zemei, lai tā sāktu silt un liekais ūdens varētu iztvaikot.
Zem bieza mulčas slāņa šobrīd veidojas ideāla vide dažādām sēnīšu slimībām. Tur ir silts, mitrs un tumšs, kas ļauj pelējumam un puvei attīstīties daudz ātrāk nekā uz atklātas zemes. Noņemot veco mulču, mēs ļaujam dobei izvēdināties. Pavisam plānu kārtu var atstāt, bet viss blīvais un smagais ir jānogrābj nost. Tas palīdzēs zemei ātrāk atmosties un ķiploku dzinumiem vieglāk izspraukties gaismā.
Augsnes irdināšana gaisa piekļuvei
Otrs un ne mazāk svarīgs darbs ir augsnes irdināšana starp rindām. Tikko zeme ir tiktāl apžuvusi, ka pie tās var pieķerties ar dārza instrumentiem, ir jārīkojas. Virskārta pēc lietiem parasti sacietē un izveido blīvu garozu, kas neļauj saknēm elpot. Ir jāatrod brīdis, kad dubļi vairs nelīp pie zābakiem, un tad maigi jāuzirdina zeme.
Nav jāmēģina rakst dziļi, lai nesabojātu ķiploku saknes. Pietiek ar to, ka mēs sakustinām virsējos dažus centimetrus augsnes. Tas ir pietiekami, lai gaiss ieplūstu zemē un saknes saņemtu vajadzīgo skābekli. Šāda irdināšana arī pārtrauc ūdens iztvaikošanas kanālus no dziļākiem slāņiem, saglabājot vajadzīgo mitrumu tieši tur, kur tas augam būs nepieciešams vēlāk. Galvenais ir strādāt uzmanīgi un netuvoties pašiem ķiploku kātiem.
Ar mēslošanu vēl var pagaidīt
Daudzi dārznieki pieļauj kļūdu, mēģinot pabarot ķiplokus jau pašā pavasara sākumā. Šobrīd augsne vēl ir pārāk auksta, lai augs spētu pilnvērtīgi uzņemt mēslojumu. Ja mēs tagad izkaisīsim granulas uz mitras un aukstas zemes, lielākā daļa vērtīgo vielu vienkārši aizskalosies prom ar pavasara ūdeņiem.
Ziemas ķiplokiem ir pietiekami daudz spēka saknēs, lai uzsāktu augšanu paši. Mēslošana kļūs aktuāla tikai tad, kad zeme būs sasilusi vismaz līdz pieciem grādiem un gaiss kļūs patstāvīgi silts. Šobrīd augam daudz svarīgāks ir gaiss un saules siltums, nevis papildus barības vielas. Kad ķiploki būs kārtīgi ieaugušies un parādīsies vairākas zaļas lapas, tad būs īstais laiks domāt par nākamo soli.
Šie divi vienkāršie darbi palīdzēs dārzam veiksmīgi pāriet no ziemas miega uz aktīvo augšanas fāzi. Saimniekam tie neaizņem daudz laika, bet augiem tie ir izšķiroši svarīgi pēc slapjā atkušņa perioda.
